Kas tad ir tie fakapi, kas bijuši kāzās? Dažus atceros ļoti spilgti

1. Tas vēl bija laikos, kas uz kasetēm filmēju kāzas. Rīga, laulības baznīcā, viss ok filmējas labi, kadriņi feini. Sākas apsveikumi, pirmie parasti nāk vecāki. Un tieši tajā brīdi man kamerai nosēžas akumulātors. Aha, varētu fiksi nomainīt, bet nav jau rezerves akum līdzi , ko es daru? – aizveru kamerai ekrāniņu un “itkā filmēju” ar aci skatoties viewfinderī. Sajūtas huhhhh kad tu itkā filmē, bet kamera tev izslēgta. Kopš tās dienas man līdzi ir vismaz viena rezerves baterija.

2. Tad kad droni nesen bija parādijušies, nu gadi kādi 10 atpakaļ aptuveni. Ideja lieliska, davai zālītē noguldam visus 60 viesus un jauno pāri pa vidu un es ar dronu uzlidošu no vidus daļas uz augšu. Visi ir par šo un saguļās zālē. Ņemu dronu un drons neiet, nu tā vnk neiet. Valdis Melderis kautkā mēģina izklaidēt 60 zālē guļošus cilvēkus, bet drons i netaisās lidot. Izrādijās, ka divas drona app nedrīkst uz telefona instalēt. Hahhh. Mācība uz visu mūžu – pirms kāzām visu kārtīgi nočekot.

3. Ujj, šis bija baigi sen. Atbraucu uz Rūpniecības ielas “zagsu”, izkāpju no auto un redzu viesi ierodas, visi priecīgi un ar puķēm. Es filmēju to visu, smaidu, aprunājos, viss ok. Paiet minūtes kādas 15-20, piebrauc vēl viens auto, no kura izkāpj nu tā kā bikiņ pazīstamas sejas. Tai brīdī es saprotu, ka visi kurus safilmēju līdz šim bija viesi no svešām, citām kāzām Pie montāžas vnk izdzēsu ārā visu kas bija līdz tam. Smieklu deva visai kāzu dienai. Pasmējāmies arī kopā, kad to pastāstīju.

Jautri mums kāzu filmētājiem iet tajā darbiņā. Ja tev patīk šādi stāsti, tad drīzumā tiekamies atkal.